Stāsts par Ahsoku - 1.mēnesis


Saka jau - domā, ko Tu runā, viss aiziet kosmosā, vai pie Dieviem, vai ja ļoti kaut ko vēlies, tas atrod pie Tevis ceļu. Tā, kādā marta svētdienā, pēc forši pavadītas dienas ar mūsu draugiem no poniji.lv, Lauru, mūsu ponijmammu, kurai ir tik lieliski Konik polski savvaļas zirdziņi un maziņš poniju bars, sēdējām un runājāmies. Man tik ļoti patika viņas koniku ķēve Guste, ka teicu viņai - zini, es arī tādu gribu. Uz ko Laura man - kādu Tu īsti gribi? Es atbildēju - meitenīti un pēc iespējas jaunāku. Laura atbildēja - sazīmēsim Tev, smaidīja, un aizbrauca atpakaļ mājās uz Jelgavu.

Šī ir pirmā Ahsokas bilde, ko saņēmu no Lauras. Otrā - Laura nes mazo, 20 kg smago kamoliņu uz LLU Zirgu klīniku.


Pagāja nedēļa, varbūt vēl pāris dienas, un zvana Laura, sakot, ka Jelgavā pils salā ir pamests Konikbērns. Meitenīte. Sākumā domāja, ka nedēļu līdz pāris dienas veca, beigās ar klīnikas dakterēm izspriedām, ka maksimums 24 stundas līdz 2 dienas. 26.marts nu būs dzimšanas diena. Mammas nav. Nu ir, bet pametusi bērnu. Bet, nav labi. Ko daram? Vedam uz Zirgu klīniku? Laura uzņemas atbildību par pirmajām dzīves tālākajām dienām, bet nu - vai es ņemšu pēc tam? Protams. Kaut mirkli paklusēju telefonā, jo nu, finanses, laiks, atbildība, bet kamēr domāju - nabaga bērns stāv un lēnām dziest, ļoti iespējams dēļ cilvēkiem un to iejaukšanās. Galvā atbilde jau bija skaidrāka par skaidru, protams, bērns brauc pie manis. Zvanu Hellai un saku, ka esmu atkal kaut kur neparedzēti iekūlusies un ļoti vajadzēs viņas palīdzību otrdien. Ar ko? Braucam pēc zirga. Koa? Tu tak zirgus vairs neņemsi? Izstāstu visu visu visu, otrā mammīte atrasta. Saprotu, ka vajag pienu. Rakstu zirgu grupā, mammas mūsu pusē nevienam nav, bet labi cilvēki noziedo pirmo maisu ar pienu, kamēr nākamais jau sarunāts priekšdienām. Pienāk otrdiena, no rīta saņemu ziņu, ka kumeļš ir gatavs doties mājās.

Mēs ar Hellu, satikušas Ahsoku pirmo reizi, klīnikā. 29.marts 2022.


Traucos uz Rīgu, paņemu Hellu un braucam uz Jelgavu pēc mūsu zirgubērna. Galvā putra, domāju nemitīgi, plānoju, nevaru vēl visu līdz galam saprast, mazliet jaucas - kur esmu iekūlusies un kā tikšu galā (tā kā jau ir sanācis vairākus zvēru bērnus bez mammas izbarot, sapratu jau tad, kas mani pāris mēnešu garumā gaida), gan emocinonāli, gan finansiāli, gan fiziski. Bet, ieejot LLU Zirgu klīnikā, piegājām pie boksa, no kura nāca sarkana gaisma no sildošās lampas, vēl pat neredzot mūs, pretī bubināja maza balstiņa un pēc pāris sekundēm ieraudzījām mazo kamoliņu. Viss sastājās vietās un zinājām, ka tas ir tas, kas jādara. Viņa grīļīgi staigāja pa boksu, laizīja mūs un šad tad, parādot jau tad savu mazo, dzirkstošo raksturiņu, pieprasot lai mīļo, kasīja zemi ar priekškājām. Saņēmušas visu vajadzīgo info, krāmējam sīci mašīnā uz aizmugurējā sēdekļa un braucam mājās. Jā, zirgubērnu uz sēdekļa. Tik maziņa viņa bija. 22 kilogrami pūkaina zirnekļzirdzēna.

Domā tālāk būs tikai varavīksnes, vienradži un taurenīši? Haha, protams, ka nē. Lai arī mazā auga ļoti labi, pāris nedēļu laikā izgājām cauri visam kam. Caurejas un vēdergraizes. Dehidratācija. Sāk šķiebt galvu uz vienu pusi. Tomēr, pasaule ap mums ir silta un laba, kaimiņi un draugi ļoti ļoti palīdz ar visu. Kā sanācis, kaimiņos dzīvo foršākā vetārste Ginta, kas nekad neatsaka palīdzību, tā nu Ginta ar saviem mazajiem asistentiem brauca Ahsokai likt sistēmas, palīdzēja tikt pāri mūsu pirmajai kritiskajai fāzei. Vetārste Stefānija atskrēja un izmasēja, sataisīja sildošo un adatu terapiju mazajai un turpina rūpēties par viņu no attāluma, palīdzēja sameklēt piena maisījumu no Igaunijas, kad visi Latvijas krājumi bija beigušies. Mūsu draugi Boteru ģimene gan uzlika sildošo lampu, jo naktīs vēl bija auksti un zirgubērns sala, gan iedeva man pāris stundas pagulēt no rīta un palīdz tikt galā ar stalli.


Ginta liek sistēmu, Hella tur mazo, Toki, visuzticamākā Ahsokas draudzene no pirmās dienas, sargā, lai nedaram Ahsokai neko pāri.

Mana ikdiena jau gandrīz 2 mēnešus


Ilgi nevarēju izdomāt par otro vārdu, beigās pieņēmu, ka pietiks ar vienu. Ahsoka viņa bija jau sekundēs, kad ieraudzīju melnos ausu galus. Sākotnēji tas nāk no Zvaigžnu kariem, bet tad izlasīju par šī vārda nozīmi - sanskritā tas nozīmē "cerība" un "tīrs, gaišš, skaidrs" - ka izaugt caur visām grūtībām ir ļoti grūti, tomēr vārds Ahsoka nozīmē nezudēt cerību pat tumšakajā tumsā un kad tā vajadzīga visvairāk. Tas tik ļoti viņu raksturo, jo pat brīžos, kad es pati domāju, ka varbūt viss nebūs līdz galam labi, viņa nekad nekad nepadevās. Pat stāvot viena, neēdusi, bez pirmpiena vismaz 24 stundas - nepadevās. Kā es varu padoties tam blakus? Nekad.


Tā nu Ahsoka aug un aug. Kad tikām cauri vēdera problēmām, sapratām, ka kaut kas nav ar galvas griešanu. Šķībi tur uz vienu pusi, īpaši krēslā, pustumsā. Protams, sazināšanās, video, bildes visam mūsu vetārstu konsīlijam - Stefānijai, Janai Vanagai, Gintai. Sazinos ar Intu Cauni, kuras bagāžā ir kaudze ar kumeļiem. Izskan vairākas iespējas, sākot no gaisa maisu un vidusauss iekaisuma, beidzot ar neiroloģijām, kas iespējamas no dzemdību vai iedzimtām pataloģijām, potenciāla skābekļa trūkuma dzimstot un vēl citiem variantiem. Uzsākam plaša spektra antibiotiku kursu. Tas, protams, atkal apbēdina Ahsokas puncīti un sākas caureja. Preprobiotiķi. Pēc 4 dienām pamanu, ka paliek labāk. Pēc 7 dienām ir jau ļoti labi. Pēc 10 dienām beidzam antibiotikas, pāris dienas vēlāk ir sakārtojies arī vēders un Ahsoka jau ir mēnesi ripinājusies pa šo pasauli.


Ahsoka un Stefānija


Tad Ahsoka ieguva vēl vienu mammu. Pat divas. Lai gan Intu un JSK Morfijs jau pazinām kādu laiku, vairāk sapazināmies dēļ Ahsokas, jo zināju, ka Intai ir glābējkaza, kuru pāris gadus atpakaļ redzēju pie Intas barojam kumeļu. Tā nu sanāk pabraukāt pie Intas un Mades, parunāties, padraudzēties un pie reizes, Made kārtīgi baro gan savus 3 bērnus, gan Ahsokai katru dienu pa maisiņam piena tiek. Abas dāmas ir lieliskas, Inta ar savu pieredzi kaut kā ļoti nomierināja, ka kumelei viss ir labi un ka lai tik aug, un kad nonācām grūtībās ar pienu, jo LV vairs nevienam nebija piena maisījuma kumeļiem, bija gatava pat savas ķēves slaukt, lai tikai mūsu bērns būtu paēdis.


Made un bērni. Paldies Madei un Intai par atblastu, pieniņu, padomu un nomierinājumu.


Un tā visi. Visi mums apkārt palīdz, saprot un atbalsta. Mājinieki, kuriem esmu mazliet zudusi šad, tad, tik ļoti saprot un palīdz cik var. Hella nemitīgi palīdz, pat esot Rīgā, atbraucot dod man laiku pagulēt, jo, godīgi sakot, tieši miega trūkums "iznesa smadzeni" visvairāk. Kumeļi ir jābaro ik pēc 2 stundām pirmajās nedēļās, tad 3, tad 4 un tā ar katru nedēļu vairāk, līdz ar to pagulēt sanāca maz. Hella ar Martu, katru reizi, kad bija šajā galā, rūpējās, lai es nepārvērstos par zombiju pilnībā un palīdz ar citiem staļļa darbiem. Vēl kāds atbrauc pabarot, kad man jābūt kādās darba darīšanās prom. Kāds atved kaut ko Ahsokai. Kāds palīdz vēl citos, neiedomājamos veidos. Darbā priekšniecība bez maz vai piešķir jaunās mammas statusu un saprot. Visi saprot un atbalsta, grib, lai Ahsoka aug un palīdz.


Kāpēc tā notika? Par to mēs runāsim nākamajā reizē. Ahsokas stāsts mums būs kā jauna lapa - izglītojošs materiāls sabiedrībai par to, kas ir savvaļas zirgi Latvijā, kur un kāpēc tie atrodas un kā, mums cilvēkiem, iet ar šo zirgu turēšanu un cik, īstenībā, bēdīga ir šī situācija ar šiem zirgiem un sabiedrības zināšanām par tiem un normām komunicējot ar dzīvniekiem. Ahsoka, visticamāk, zaudēja visu - mammu, iespēju dzīvot savā barā, star saviem sugas brāļiem, tieši cilvēku darbību rezultātā. Tāpēc par to IR jārunā.




Ahsoka nu priecīgi sprinģo pa aploku ar savu draudzeni Lunu, kurai arī dzīvē agrāk nav īpaši veicies, pārciestas nopietnas slimības un ķēvīte ir alerģiska pret kukaiņiem, putekšņiem, būtībā - vasaru. Mēs ļoti rūpējamies par mūsu sērdienītēm, un esmu sapratusi, ka tas ir tas, ko es vēlos darīt - palīdzēt zirgiem, konikiem, kam nav kur prasīt palīdzību, kam nav mammas vai saimniekiem vairs nav vajadzīgi. Tā nu top projekts šādu dzīvnieku atbalstam. Tomēr, ja Tev gribas mums palīdzēt - brauc ciemos, samīļo mūsu meitenes, esam izveidojušas brīvprātīgo ziedojumu kastīti ciemiņiem - Ahsokas pienam, Lunas zālēm un speciālām segām, lai šovasar Luna nebūtu nokasījusies jēla. Jebkurš atbalsts mums ir no svara un liels liels paldies visām sirsniņām apkārt mums, kas palīdz mums.